Mīkstinātais ŗ. Divdesmitā gadsimteņa sākumā r un ŗ vairs nav šķirti latviešu izlokšņu vairumā (Endzelīns, Mǖlenbachs 1934). Taču ŗ piederīgs kā latviešu, tā leišu valodai (Dini 2000): latviešu kaŗš, es aŗu, leišu karias, aš ariu. Visi mantotie latviešu valodas līdzskaņi, izņemot j, veido nejōtētu un jōtētu līdzskaņu pāŗus: p – pj, b – bj, v – vj, m – mj, t – š, d – ž, s – š, z – ž, c – č, dz – dž, l – ļ, r – ŗ, n – ņ, k – c, g – dz (ķ un ģ sastopami aizgūtos vārdos i un e priekšā, kā arī pārī st – šķ). Zināmos gadījumos nejōtētie līdzskaņi mijas ar jōtētiem, piemēram, gulbis – gulbji, virve – virvju (kārtnuma labad varētu būt žirafe – žirafju), lācis – lāči, plēst – plēšu, spainis – spaiņa, celt – ceļu, dzert – dzeŗu, braukt – braucu, rīkste – rīkšķu. Paturot prātā šos likumus un mazliet pavingrinoties, var iemācīties lietot mīkstināto ŗ.
Mīkstinātais ŗ jāraksta:
1. galotnes ‑š priekšā: kuŗš (siev. dz. kuŗa), gaŗš (siev. dz. gaŗa), kaŗš, vaŗš (kā vārdos viņš, viņa, ceļš);
2. lokot vārdus, kas beidzas ar ‑ris un ‑re (ddzsk. ‑res), piemēram, asaris – vsk. ģen. asaŗa, ddzsk. asaŗi, asaŗu, asaŗiem; bēres – ddzsk. ģen. bēŗu (kā brālis – brāļa, brāļi, brāļu, brāļiem; spēles – spēļu);
3. tagadnē lokot noriseņus, kas beidzas ar ‑rt(ies), piemēram, dzert – es dzeŗu, viņš dzeŗ, mēs dzeŗam, jūs dzeŗat (kā celt – es ceļu, viņš ceļ, mēs ceļam, jūs ceļat).
Galotne ‑š radusies no parastās galotnes ‑s, atkrītot patskanim starp galotni un mīkstinātu līdzskani vai j (Endzelīns, Mǖlenbachs 1934; Bērziņa-Baltiņa 1994), piemēram, viņš < *viņs < *viņas, ceļš < *ceļs < *ceļas, kaŗš < *kaŗs < *kaŗas, slapjš < *slapjs < *slapjas, skumjš < *skumjs < *skumjas, vējš < *vējs < *vējas. Vārdos kuŗš (kuŗa), gaŗš (gaŗa), kaŗš, vaŗš mīkstinājums paturams visos locījumos un atvasinājumu vairumā: kuŗa, kuŗas, kuŗam, kuŗai, kuŗu, kuŗā, kuŗi, kuŗiem, kuŗām, kuŗos, kuŗās, gaŗāks, gaŗums, gaŗām, kaŗot, kaŗotājs (kā viņa, viņas, viņam, viņai, viņu, viņā, viņi, viņiem, viņām, viņos, viņās, skaļāks, skaļums, ceļot, ceļotājs). Mīkstinājuma nav vecos atvasinājumos i un e priekšā: kareivis, kariņš, garens, pagarināt (kā celinš, slapināt, skumīgs), kā arī vārdos kur, kuriene, gar.
Pēc līdzīgiem likumiem mīkstinātais ŗ lietots arī vārdā jūŗa un no tā arvasinātos vārdos (piem., jūŗmala, bet: jūr(i)nieks). Taču šis lietojums atzīts par fakultātīvu, jo nav zināms, vai visās latviešu izloksnēs šai vārdā r bijis mīkstināts (Endzelīns, Šmits 1930; Grīsle 1989), leišu valodā ir jūra. Fakultātīvs ŗ lietojums bijis arī vārdos baŗot, kaŗāties, kaŗote, gŗaut, gŗava, gŗūt, gŗūts, kŗaupa, kŗaut, kŗava, ŗaukt, ŗukt, kā runā dažviet Rietumkurzemē (Blese, Pētersons 1933; Endzelīns, Mǖlenbachs 1934).
Lai apgūtu pareizu ŗ lietošanu vārdos, kas beidzas ar ‑ris un ‑re, paraugam der tādi vārdi kā brālis un pele. Vārdiem ar ‑ris mīkstinājums ir vienskaitļa ģenitīvā un visos daudzskaitļa locījumos: asaris, asaŗa, asarim, asari, asarī, asaŗi, asaŗu, asaŗiem, asaŗus (kā brālis, brāļa, brālim, brāli, brālī, brāļi, brāļu, brāļiem, brāļus). Vārdiem ar ‑re (dzsk. ‑res) mīkstinājums ir tikai daudzskaitļa ģenitīvā, piemēram, cepure – cepuŗu, bēres – bēŗu (kā pele – peļu, spēles – spēļu). Jāielāgo, ka mīkstinājums saglabājas atvasinājumos ar ‑ains, ‑ots, ‑ot(ies), piemēram, stūŗains, bedŗains, dzīŗot (kā zvaigžņains, zvaigžņots, sēņot; pareizi būtu arī praviešot, ne „pravietot”, dumpjoties, ne „dumpoties”, un slēpjot, ne „slēpot”, var lietot arī slēpēt kā pīpēt).
Lai apgūtu pareizu ŗ lietošanu tādos noriseņos kā art, bērt, burt, durt, dzert, dzirties, irt ‘airēt’, aizkart ‘apvainot, aiztikt’, pieskarties, kārt, kurt, ķert, pērt, sērt, spert, svērt, šķirt, tvert, vērt, praugam der tādi vārdi kā celt un celties. Mīkstinājums ir tagadnes formās, tagadnes divdabjos un vajadzības izteiksmē, bet nav vienskaitļa otrā personā un pavēles izteiksmē: dzeŗu, viņš dzeŗ, dzeŗam, dzeŗat, dzeŗams, dzeŗot, jādzeŗ, tu dzer, dzeriet! (kā ceļu, viņš ceļ, ceļam, ceļat, ceļams, ceļot, jāceļ, tu cel, celiet!), peŗos, peŗas, peŗamies, peŗaties, peŗoties, jāpeŗas, peries, perieties! (kā ceļos, ceļas, ceļamies, ceļaties, ceļoties, jāceļas, celies, celieties!). Līdzīgos gadījumos noriseņu vairumā, kas beidzas ar ‑pt(ies), ‑bt(ies), ‑mt(ies), iesprauž j, piemēram, vērpju, viņa vērpj, vērpjam, vērpjat, tu vērp, vērpiet!, bet jāielāgo, ka iesprausta j nav noriseņos ņemt, cept, cirpt: ņemu, cepu, cērpu, viņš ņem, cep, cērp (ar platu e), ņemam, cepat, cērpams, tu ņem, cep, cērp (ar šauru e), ņemiet!, cepiet!, cērpiet!.
Paturot mīkstināto ŗ, apziņā nostiprinās gramatikas sistēmas izjūta. Turklāt ŗ tāpat kā pārējie mīkstinātie līdzskaņi ķ, ģ, ļ, ņ un j, č, dž, š, ž rāda, ka to priekšā e un ē rakstu valodā jāizrunā šauri: dzeŗu, dzeŗ, dzeŗam, dzeŗat, dzeŗams kā ceļu, ceļ, ceļam, ceļat, ceļams; bēŗu – spēļu. Pēc ŗ atmetuma un tādu formu parauga kā ceru, ceram, cerat, cerams, cerot nevietā ieviesies platais e tādās formās kā „dzeru”, „ķeram”, „sverat”, „berams”, „tverot” un daudzskaitļa ģenitīvā „bēru”. Šāda izruna atzīta par nevēlamu (Ceplītis u.c. 1995; Laua 1997), tāpēc pat ieteikts apgūt mīkstinātā ŗ lietošanu (piem., Guļevska u.c. 2002).
Joprojām saprotam, kas domāts ar skaļi lūst un skali lūst, dabūsi gaļu un dabūsi galu, daudz siļu un daudz silu. Arī r un ŗ šķīrums ļauj izteikties īsi un nepārptotami, piemēram, baŗu baru ‘rāju pūli’ (Grīsle 1987). Turpretī nešķiŗot r un ŗ, dažkārt teikums var nebūt saprotams: runa par garu ‘speach [is] too long, speach about spirit’, asaru ezers ‘lake of perches, lake of tears’; iet divi pāri ‘two pairs are going, two subjects are crossing [something]’, kas ar manu tēvu zemi? ‘who ploughs my fatherland?, what is about my fatherland?’.
Jaunāko aizguvumu rakstība. Aizguvumi no grieķu un latīņu valodas latviešu valodā ienākuši dažādos laikos ar dažādām starpnieku valodām, tādēļ to rakstībā nav bijis iespējams turēties pie vienota principa (Blese, Pētersons 1933; Latviešu valodas krātuve 1980). Piemēram, grieķu oikos ‘māja’ ir pamatā aizguvumiem oikūmenisks, ekonomika, ekonomija; grieķu paideia ‘izglītība’ ir pamatā aizguvumiem paidagogs, paidagoģija, propaideutika, enciklopēdija. Tādēļ noteiktā svešvārdu rakstība ir kompromiss starp valodas prakses tradiciju un oriģinālvalodas (t.i. latīņu un sengrieķu) izrunas atveidojumu (Latviešu valodas krātuve 1980). Paturēta vecāku un plaši ieviesušos vārdu rakstība, piemēram, gramatika (ne grammatika), diēta (ne diaita), idille (ne eidille), amēba (ne amoiba), ekonomisks (ne oikonomisks), neitrāls (ne neutrāls), Eiropa (ne Europa). Savukārt jaunākajos un mazāk pazīstamos atdarināta klasiskā izruna, paturot arī divskaņus ai, ei, oi un eu (sastopams latviešu valodā formās tev, sev): aistētika, atmosfaira, fainomens, haimoglobins, paradeigma, oinomanija, neurons, neurōze, leukocīti, eugenika, pseudonims, reumatisms. Divskaņi dažkārt palīdz atšķirt dažādas nozīmes, piemēram, ped- ‘augsne’ un paid- ‘bērns’, hem- ‘puse’ un haim- ‘asins’. Pēc iespējas (bet ne arvien) apzīmēti patskaņu gaŗumi un skaneņu dubultojumi: plūs, pānika, oktōbris, nōminātīvs, akuzātīvs (no latīņu accūsātīvus), muskulis (no latīņu mūsculus), rektors (no latīņu rēctor), nulle, metalls, summa, kolonna, antenna, korrekts, territorija, irracionāls. Gaŗš patskanis nebija rakstāms formās, kuŗās oriģinālvalodā nav bijis gaŗuma, piemēram, fizika, klimats, grads (no latīņu gradus), baze (grieķu basis), grafisks, grafiķis, grafomans, grafomanija, kalligrafija, ģeografija (pamatā grieķu graf-), demokratija (no grieķu dēmokratia).
Tagad pazīstamā svešvārdu rakstība ieviesta 1957. gadā (Bendiks 1958). Pieraduma dēļ daži iepriekš minētie piemēri lasītājam varētu šķist dīvaini, pat pretīgi. Bet lūk, kā varētu būt jāraksta un jāizrunā latviešu vārdi, ja ievērotu tos pašus „principus”, ko pierastā svešvārdu rakstībā un izrunā: „merkt” un „merce” kā „muzejs” (pavisam atmetot gaŗumu apzīmējumus), „mercēt” kā „muzicēt”, „mercetājs” kā „muzikāls” (celmā rakstot tikai vienu gaŗumzīmi), „mercetāva” kā „demokrātija” (ieviešot gaŗuma apzīmējumus, kur gaŗuma nav bijis). Latvieši vienas saknes atvasinājumos mēdz paturēt gaŗos patskaņus: mērkt, mērce, mērcēt, mērcētava, mērcētājs. Latviešu valodas garā būtu arī svešvārdos gaŗumus paturēt: mūza, mūzejs, mūzika, mūziķis, mūzicēt, mūzicētājs, mūzikāls, mūzikālitāte. Endzelīna pareizrakstībā šis princips iespēju robežās ievērots (Latviešu valodas krātuve 1980). Turpretī pierastā rakstībā svešvārdu celma gaŗais patskanis dažkārt sakrīt ar uzsvērtu patskani tais pašos krievu vārdos (piem., „grāds” – грáдус, „bāze” – бáза jeb бáзис, „ortogrāfija” – ортогрáфия jeb орфогрáфия, „demokrātija” – демокрáтия) un gaŗumzīmju „lēkāšana” atgādina krievisko uzsvara pārvietošanos (piem., mūzika – мýзыка, „muzikāls” музыкáльный).
H un ch. Līdz 1957. gada svešvārdu rakstības grozījumiem dvesmas skaņa h šķirta no aukslēju berzeņa ch (Endzelīns, Šmits 1930; Blese, Pētersons 1933; Ancītis, Kurcalts 1936; Bendiks 1958; Latviešu valodas krātuve 1980), piemēram, himna, hierarchija, hallūcinācija, harmonija, herbārijs, alkohols, muhamedānis, Hamburga, Heinrichs un chaoss, chirurgs, cholera, chlōrs, chronika, psīcholoģija, archīvs, technika, kolchozs, šachs, čechi, šļachta, Bachs, Chaŗkova. Citās valodās joprojām šķiŗ h un ch: angļu hymn un chaos, vācu die Hymne un das Chaos, leišu himnas un chaosas; krievu valodā tiem atbilst г un х: гимн un хаос. Latīņu valodā, kuŗas rakstība ir citu tautu rakstības pamatā, burts h atbilst grieķu stiprajai dvesmai, piemēram, hymnos, bet burtu kopa ch – apdvēstai k-skaņai, ko grieķi apzīmē ar burtu chī (χ), piemēram, chaos (pārējos grieķu aspirētos līdzskaņus θ un φ latīņu valodā atveido ar burtu kopām th un ph, ko latviešu rakstībā apzīmē ar t un f). Arī senāk latvieši šķīruši dvesmas skaņu no aukslēju berzeņa, vecākos aizguvumos dvesmas skaņu atmetot, piemēram, ermoņikas no harmonica, bet aukslēju berzeni aizstājot ar slēdzeni k vai ķ, piemēram, koris, ķīmija no choros, chemia (Grīsle 1997).
Labā valodā h un ch izrunā atšķirīgi (Bērziņa-Baltiņa 1994; Grīsle 1997; Laua 1997). Dvesmas skaņu h izrunā kā nebalsīgu rīkles izdvēsumu (kā angļu vārdos hypnosis un alcohol), turpretī aukslēju berzeni ch atkarā no pozicijas izrunā cieti (kā krievu х un vācu Ach-Laut) vai mīksti (kā vācu Ich-Laut). Ja ar ch vienā zilbē ir i vai e, to izrunā kā čukstētu j-skaņu, mēlei piekļaujoties cietajām aukslējām: chirurgs, cheiromantija, architekts, archīvs, ichtiologs, psīche, technika, schizofrenija. Pārējos gadījumos ch izrunā cieti, mēlei piekļaujoties mīkstajām aukslējām: chaoss, cholera, chlōrs, chronika, chrizantema, archaisks, archaioloģija, psīchologs, mechanika.
Pirmajā brīdī rakstība, kur ch aizstāts ar h, šķiet atvieglota. Taču, mācoties svešvalodas, vienalga nākas iemācīties, kur jāraksta h un kur – ch. Burtu kopas ch aizstājums ar h radījis jucekli zinātnes un medicīnas terminoloģijā, piemēram, sajūk termini, kam pamatā chem- ‘ķīmija’ un hem- ‘puse’, chol- ‘žults’ un hol- ‘viss’, chil- ‘sula’ un hil- ‘viela’, chōr- ‘vieta, telpa’ (chor- ‘deja’) un hōr- ‘stunda’ (Grīsle 1997). Zināms sajukums rastos, ja arī latviešu burtu kopu dz aizstātu ar z (kā dažās izloksnēs mēdz runāt), piemēram, sajuktu vārdi dziedēt un ziedēt, dziedošs un ziedošs, dziedonis un ziedonis.
Citas lietas. Latviešu valodnieki veikuši rūpīgu darbu, izraugoties formas, kas ieder rakstu valodā. Par vērtīgu paraugu viņiem bijis gan dažādās latviešu izloksnēs un nebojātā tautas valodā saklausītais, gan latviešu tautasdziesmas (Endzelīns, Mǖlenbachs 1934; Bērziņa-Baltiņa 1994). Piemēram, par skanīgākām un rakstu valodā vairāk ieteicamām atzītas formas sauja, slieka, smidzināt, slacīt, snīpis, svītra, svītrot, smurgulis, zvadzēt, zvadzināt, zvārgulis, zods, zibēt, zibens, dzirkste, ciekurs, cemurs, cīnīties, ciept, nevis formas ar šņāceņiem. Latviešu valodā nav skaņu kopu šl, šp, št, tādēļ labāk lietot tādas formas kā Slītere, spats, stats, stābs (uzvārdos gan var atstāt št un šp, piem., Štorms, Špechts). Vārdi purvs un burvis rakstu valodā rakstāmi ar v (dažās izloksnēs runā purs un buris), turpretī līdztekus formai durvis var lietot arī vecāku formu duris (leišu durys), ddzsk. ģen. duru (kā debesu, dzelzu, Cēsu – bez mīkstinājuma). Atgriezeniskā vietniekvārda atlieka starp priedēkli un sakni (piem., apsavilku ‘apvilkos’) sastopama formās apskaisties, noskaisties (no kaist), sastapt (no tapt), pieskarties (no -kart), bet nav formās iztapt un aizkart. Partikula ar (leišu ar) nav saīsināta arī forma (arī ir cēlies no ar paplašinājuma *arīg), tāpēc nav rakstāma ar apostrofu, piemēram, viņš ar to redzēja. Šie atzinumi nav novecojuši un labā valodā arvien paturami.
Rakstībai jānovērš pēc iespējas vairāk pārpratumu. Pavisam atbrīvoties no vienādi rakstāmām formām ar atšķirīgu nozīmi latviešu rakstībā nav iespējams (piemēram, pat paturot ŗ, noriseņu aizkart un aizkārt tagadnes, kā arī pagātnes formas ir gluži vienādas, taču šai gadījumā pārpratumus novērš konteksts). Kā aprādīts, sakritīgu formu un iespējamu pārpratumu ir daudz mazāk, ja ievēro Endzelīna pareizrakstības principus. Izcilais vācu valodnieks Eduards Hermanis (Eduard Hermann) savulaik ir rakstījis: „Endzelīns radījis ortografiju, kuŗai ir tādi pārākumi, ka tās dēļ citas tautas varētu latviešus apskaust (Grīsle 1996).”
Paraugam netrūkst lietpratīgu valodnieku sastādītas pareizrakstības vārdnīcas (Latviešu valodas krātuve 1980; pdf-datne par velti dabūjama www.eraksti.lv), kā arī labu latviešu valodas mācību grāmatu, piemēram, Valerijas Bērziņas-Baltiņas „Latviešu valodas gramatika” (1994), un valodas praksei veltītu izdevumu, piemēram, Jāņa Endzelīna „Dažādas valodas kļūdas” (1994), Pēteŗa Ozoliņa „Valodas prakses jautājumi” (1935), Veltas Rūķes-Draviņas „Valodas un rakstības jautājumi” (1994), Dzintras Paegles un Jāņa Kušķa „Kā latvietis runā…” (1994) un Jāņa Kušķa divsējumu izdevums „Mūsu valoda” (2006; 2009).
Vēres
Ancītis K., Kurcalts K. 1936. Latviešu pareizrakstība. Red. P. Šmits. Rīga: Valters un Rapa.
Bērziņa-Baltiņa V. 1994. Latviešu valodas gramatika. 7. izdevums. Rīga: Zvaigzne ABC.
Bendiks H. 1958. Svešvārdu pareizrakstības vārdnīca. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība.
Blese E., Pētersons V. 1933. Latviešu pareizrakstības rokasgrāmata. Rīga: Valters un Rapa.
Ceplītis L., Miķelsone A., Porīte T., Raģe S. 1995. Latviešu valodas pareizrakstības un pareizizrunas vārdnīca. Rīga: Avots.
Dini P. U. 2000. Baltu valodas. Tulk. D. Meiere. Rīga: Jānis Roze.
Endzelīns J. 1994. Dažādas valodas kļūdas. 5. izdevums. Rīga: Zvaigzne ABC.
Endzelīns J., Mǖlenbachs K. 1934. Latviešu gramatika. 5. iespiedums. Rīga: Valters un Rapa.
Endzelīns J., Šmits P. 1930. Izrunas un rakstības vadonis. 8. izdevums. Rīga: A. Gulbis.
Grīsle R. 1989. Kālab mīkstināms r. Karogs: IV: 161–165.
Grīsle R. 1996. Jāatlabo rakstība. Izglītība un Kultūra, 1996. gada 14. novembrī.
Grīsle R. 1997. Apsveicams ir arī ch. Latvijas Vēstnesis, 1997. gada 15. maijā.
Guļevska D. Miķelsone A. Porīte T. 2002. Pareizrakstības un pareizrunas rokasgrāmata. Rīga: Avots.
Kušķis J. 2006. Mūsu valoda. Rīga: Antava.
Kušķis J. 2009. Mūsu valoda II. Rīga: Biedrība „Latvietis”.
Latviešu valodas krātuve. 1980. Latviešu pareizrakstības vārdnīca. Amerikas Latviešu apvienības Kultūras birojs.
Laua A. 1997. Latviešu literārās valodas fonētika. 4. izdevums. Rīga: Zvaigzne ABC.
Ozoliņš P. 1935. Valodas prakses jautājumi. Red. J. Endzelīns. Rīga: Ramave.
Paegle Dz., Kušķis J. 1994. Kā latvietis runā... Rīga: Zvaigzne ABC.
Rūķe-Draviņa V. 1994. Valodas un rakstības jautājumi. Red. J. Endzelīns. 2. izdevums. Rīga: Zvaigzne ABC.
